Maskēšanās tīkls Ukrainai - gan praktiski, gan morāli LIELS darbs
Atceraties dāņu rakstnieka Hansa Kristiana Andersena pasaku „Meža gulbji”, kurā stāsta varone Elīza pina nātru kreklus, lai naktī brāļi nepārvērstos par gulbjiem? Iedvesmojoties no šīs pasakas, tapusi akcija „Elīza”, kuras laikā brīvprātīgie veido maskēšanās tīklus Ukrainas aizstāvjiem. Tie pašlaik ir akūti nepieciešami Ukrainas karavīriem ne tikai, lai liktu uz uzkabēm, maskētu mašīnas, bruņutehniku, bet arī lai aizsegtu humāno preču kravas.
30% no tīkla tiek nosegts ar auduma lentītēm. Tīkls nevar būt blīvs – liela nedabīga masa, tam ir jābūt tā, ka tīklu noliek dabā, uzliek vēl lapas, atkāpjas 10 metrus un to neredz. Tādā veidā tas pilda savu funkciju, laužot kontūras.
Arī Daudzese ir mazs ķēdītes posms no kopējās maskēšanās tīklu veidošanas akcijas. Aktīvākās pagasta sievas sāka vākt kokvilnas apģērbu, audumus zaļos, brūnos, pelēkos toņos un griezt strēmelēs. Lai nostieptu tīklu un varētu lentītes piesiet pie tā, vajadzīgs diezgan daudz vietas, tāpēc otrdien darbs turpinājās Daudzeses pamatskolas sporta halles 2.stāvā.
Iesaistījās mājturības un tehnoloģiju skolotāji, skolēni, akcijas aizsācējas.
Sagatavoto strēmeļu izrādījās par maz, tāpēc aicinām pārlūkot skapjus un ziedot nevajadzīgos kokvilnas audumus, apģērbus maskēšanās toņos. Tas ir mazākais, kā varam palīdzēt Ukrainai. Paldies ikvienam, kurš piedalās, par atsaucību un neatlaidīgu darbu! Iesaistīšanās akcijā ir sava veida terapija, lai novērstu nomācošās domas un valdošo satraukumu par karadarbību.
Vairāk foto galerijā
Izsūtītos pieminot
25.marts ir sēru diena, kad pieminam 1949. gada deportācijas upurus. No dzimtenes svešumā tika aizvesti vairāk nekā 43 tūkstoši latviešu. Daudzi no viņiem, tostarp sievietes, bērni un sirmgalvji, Latvijā vairs neatgriezās – daļa izsūtīto novārga un nomira koncentrācijas nometnēs, daļa cilvēku palika tur, Sibīrijas plašumos… Tūkstošiem cilvēku tika pakļauti varmācībai un nežēlībai. Aukstums, bailes, izmisums, neziņa, bads, neaizsargātība, cerība un cīņa par dzīvību… Liekas, ka šo pārdzīvojumu dēļ 25. marts ir kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem.
25.martā pulcējāmies pie piemiņas akmens Stacijas laukumā, lai pieminētu un godinātu komunistiskā genocīda upurus. Noliekot ziedus un aizdedzot svecītes, dziedot dziesmas un runājot dzeju, apliecinājām, ka atceramies drūmās vēstures lappuses, kas atstājušas neizdzēšamas rētas mūsu tautas liktenī. Klātesošos uzrunāja skolotāja Aija Tukiša, pagasta kultūras darba organizatore Rudīte Nāzare, skolas direktors Valdis Puida, Daudzeses pagasta pakalpojumu centra vadītāja Signe Gaigalniece, uzsverot, ka par šo dienu ir jārunā. Šogad, atceroties komunistiskā genocīda upurus, pieminējām arī pašlaik notiekošo starptautisko noziegumu – karu Ukrainā.
Lai mums visiem miers, gaišas domas un mīļu cilvēku tuvums!


















