Mēs ticējām, ka atkal mājās mēs pārnāksim pa saules ceļu...
- martā atceramies vienu no drūmākajiem notikumiem Latvijas valsts vēsturē – laiku, kad padomju vara masveidā deportēja uz Sibīriju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Pie akmens Daudzevas stacijas laukumā ar ziediem rokās un atmiņām sirdī pulcējās ļaudis uz piemiņas brīdi izsūtītajiem.
Aivars Auermanis no Daudzevas stacijas tika izsūtīts 12 gadu vecumā un atgriezās pēc septiņiem izsūtījumā pavadītiem gadiem. Viņš klātesošajiem atgādināja pirmās brīvvalsts pirmā admirāļa Teodora Spādes vārdus: ““Es esmu latvietis. Man latvju saule tālēs spīd, Es esmu latvietis. Tāds biju vakar, šodien, būšu rīt!” Var izraut latvieti no Latvijas, bet ne Latviju no latvieša…”
Maigai Grīnbergai izsūtīšanas brīdī bija septiņi gadi.
“Vissmagākais bija ilgas. Tas bija neaprakstāmi. Ja kādreiz nejauši dzirdējām pa radio, piemēram, “Kur tu teci, gailīti manu”, mēs visi raudājām. Liekas, kas tur tāds, bet tās ilgas pēc Latvijas, pēc mājām, pēc visiem saviem mīļajiem – tas bija neaprakstāmi. Jums, mīļie, jums ir jānovērtē tas, cik jūs esat laimīgi! Tagad jums liekas, nu kas tur, bet iedomājieties, ka pēkšņi naktī atnāk, paņem un aizsūta kaut kur, kur nav nekā, kur nav, ko ēst, kur ir auksts, kur tevi par fašistu saukā. Mēs bijām trīs bērni no Mazzalves – Aldis nomira tajā pašā rudenī, no bada. Vienkārši nebija, ko ēst. Un tie, kuri juta, ka mirs, lūdza: “Glabājiet mani ar galvu uz Latvijas pusi…” Mīliet un cieniet to, kas jums ir! Jūs esat par jaunu vēl, lai to saprastu, bet kādreiz jūs to atcerēsieties. Tas ir pats galvenais, kas mums katram ir – māja, ģimene, sava Latvija, sava zemīte. Divi vien mēs esam palikuši ar Aivaru – 75 gadi pagājuši. Tagad bērni stāv un domā – 75 gadi… Bet mēs esam izturējuši. Lai jums viss ir labi! Lai nekad nenāk tādi pārdzīvojumi, kādi bija mūsu paaudzei!”
Pie svešas uguns nosaluši,
Mēs ticējām, ka atkal mājās
Reiz pārnāksim pa saules ceļu
Un līdz ar mums jau aizsaulē
Pa tumsu aizgājušie veļi.
/Olafs Gūtmanis/
