Lai nodrošinātu Daudzeses pagasta pakalpojumu centra strādājošiem darbiniekiem darba telpās mikroklimatu karstajos laika apstākļos, kad gaisa temperatūra pārsniedz 28 grādus pēc Celsija un ņemot vērā to, ka darba telpās nav uzstādīti gaisa klimata kondicionieri un nav iespējams darba telpās nodrošināt mikroklimatu atbilstoši Ministru kabineta 28.04.2009. noteikumu Nr. 359 “Darba aizsardzības prasības darba vietās“ 15.1.punkta un 15.1.1.apakšpunkta prasībām:

     laikā no 2022. gada 28. jūnija līdz 2022. gada 1. jūlijam ieskaitot  mainīts Daudzeses pagasta pakalpojumu centra un Daudzeses pagasta pakalpojumu centra komunālās nodaļas darba laiks:

28. jūnijā no pulksten 06 līdz pulksten 14 bez pusdienas pārtraukuma;
29. jūnijā no pulksten 06 līdz pulksten 14 bez pusdienas pārtraukuma;
30. jūnijā no pulksten 06 līdz pulksten 14 bez pusdienas pārtraukuma;
31. jūlijā no pulksten 06 līdz pulksten 13 bez pusdienas pārtraukuma.

Mīļi gaidīti uz līgošanu Daudzesē un Daudzevā!

Te būs labākā balle (līgosim lēnām un prātīgi)

un izdosies visskaistākās bildes!

Par svētku noformējumu parūpējušies čaklie rūķīši Rudīte, Krista, Rimants, Andris, Valdis, Ineta un Vita! 

 

16. jūlijā gaidīsim ciemos visus, kas reiz saukuši Daudzeses skolu par savu! 

Lai cik tālu mēs pasaulē būtu, ceļš ved uz mājām...

Šī vieta ir mana skola,

Šī vieta reiz bija mans tilts,

Joprojām tā daudz ko sola,

Logs noraso, krūtīs kļūst silts.

 

No šejienes gāju es projām,

Kur priedes un jūra šalc,

Kāds teica - cik plaša ir jūra!

Bet man šķita: ūdens ir salts.

 

Es gāju un nācu atkal,

Lai redzētu: Kas te ir jauns?

Ar prieku un dziesmu krūtīs,

Arvien mani Daudzese sauc.

 

Tās atmiņas, šķiet, ir tik vecas,

Un tomēr, kā uguns tās deg,

Jo rudeņos bērnu stāvi

Kā lapas to kalnu sedz.

 

 Tu vari būt visur, kur vēlies,

Bet labākais ceļš vienmēr tas,

Kurš atved tevi tai vietā,

Kas sākās no pasakas.

 

Laiks atstājis ceļā zīmes,

Šeit, Daudzesē, celts dzīves tilts,

Un ceļš, kur gāju uz skolu,

Joprojām vēstī - šeit silts!

 /G.Viegliņa-Valliete/

Lai arī lietus 14. jūnijā gāza kā ar spaiņiem, tas tomēr nevarēja aizskalot vēstures notikumus un baiso dienu no cilvēku atmiņām.

Mēs nenobijāmies, atnācām uz Komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīto atceres brīdi pie piemiņas akmens represētajiem, nolikām ziedus, aizdedzām sveces, skaitījām Tēvreizi, paklusējām un pat nodziedājām LV himnu! Jo, ja mēs - latvieši -nedziedāsim savu himnu, tad citi jau to nedziedās!

Rudīte Nāzare, Aija Tukiša, Signe Gaigalniece

Dzejolis, kas skanēja piemiņas brīdī:

 Aleksandrs Neilands. Vorkutas katordznieks T-783

1941. gada 14. jūnija piemiņai

Ko klaudzat jūs, riteņi, vienmuļā ritmā,

Ko suta kumeļš smagi elš?

Tur lopu vagoni piekārti ripo -

Uz austrumiem latviešiem pavērts ir ceļš.

 

Kam gatavots tālais brauciens bez maksas,

Bez ērtībām kādām - priekš kam tādas vēl ?

Tas Tēvzemi mīlošiem Latvijas dēliem

Un meitām, kam brīvībai krūtīs sirds kvēl.

 

Un komandas bargas, kas ausīs skan sveši,

Liek trūkties ik piestātnē: kas tālāk gan būs ?

Bet ceļš vēl nav galā, vēl braucam un braucam...

Diezin, kādā malā nu aizvedīs mūs ?

 

Un beidzot, kad sasniegts ir brauciena mērķis,

Top skaidrs, kurp atrauti esam nu mēs;

Vairs nenoriet saule - aiz Polārā loka

Būs jāvada dienas. Vai katrs to spēs ?

 

Še sastopam  ļaudis no dažādām  malām,

No Baltijas, Kaukāza, Ukrainas ar';

Te sadzīti vergi no simtsimtu vietām,

Ka sajukt no dažādām valodām var.

 

Bet visus te apvieno dzelžainais režīms,

Te katram uz pieres savs numurs tiek likts.

Tas jānosauc vairākas reizes dienā,

Kad pārbauda sardzes kareivis pikts.

 

Lai strādnieki neslīgtu kūtrumā laiskā,

Tiem jāguļ bez pēļiem un spilveniem,

Bez segām uz nārām, kas cietas un aukstas,

Un netīrās, slapjās drebēs arvien.

 

Kas aprakstīs smārdu, kas barakā pletās

No trauka, kur sevis pēc jāiet bij mums;

Kas aprakstīs darbu, kas nebij pa spēkam,

No kura tik valstij vien bij' ieguvums.

 

Tā ritēja dienas, tā pagāja gadi,

Daudz draugu mūsu vidu vairs nav;

Tie krita par upuri salam un badam

Un tundrā no lapsām sen apēsti jau.

 

Bet lielākais ļaunums bij čekistu ņirgas,

Tiem cilvēks nebija kapeikas vērts:

Kas miris - pie kāju pirksta tam birka,

Bet galvā ar āmuru caurumu cērt.

 

Kas atgriezās mājup, tiem murgi vien rādās,

Ka atkal uz turieni ceļš aizvest var.

Un draudi, ko ik dienas nākas mums dzirdēt,

Mūs' apziņu dziļi un sāpīgi skar.

 

Mums jāmeklē rokā tie kangaru kalpi,

Kas Golgātas ceļu lika mums iet;

Tiem jāsaņem pelnītā kangaru alga -

To piedot tiem nevar - tie jāsaņem ciet.

 

Lai atdod tie labumus, netaisni gūtos,

Lai atbrīvo dzīvokļus, atņemtos mums;

Lai dzimtenē plašā bauda dzīvi tie grūto,

Lai skan tur tiem Ļeņina slavinājums.

 

Un atmiņu sāpēs dziļi galvas mēs liecam

Par tiem, kam nav lemts būt kopā ar mums,

Kas palika tālajās tundrās un taigās,

Kam veltīts ir šodienas aizlūgums.