Mūsu skolas 7.klases jaunieši ir atraktīvi, kā tautā mēdz teikt, kustīgi un lustīgi, tāpēc, izvēloties pirmā semestra piedzīvojumu Skolas somas ietvaros, šoreiz negribēja muzejus, koncertus vai teātri. Audzinātāja Dagmāra aicināja meklēt pašiem. Jaunieši pārraka visu internetu, meklējot to īsto un vienīgo piedāvājumu. Un atrada piedzīvojumu spēli “Izlūku gaitās” Ķemeru nacionālajā parkā. Pirms diviem gadiem Skolas somas programmā kopīgi redzētais “Dvēseļu putenis” mudināt mudināja turpināt izzināt latviešu strēlnieku tēmu.

Ekskursijas dienā meteorologi solīja 95% lietus iespējamību. Atcelt braucienu? Par to neviens pat dzirdēt negribēja! Vai tad īsta kara apstākļos kāds atlika kaujas sīka lietutiņa dēļ? Attālināto mācību laikā gana sēdēts mājās, gribas kolektīvu saliedējošu braucienu, neviens nav no cukura! Pat laika apstākļi piekāpās septīto apņēmības priekšā, un dienas lietus norma paspēja nolīt, kamēr autobuss ripoja pa Zemgales līdzenuma ceļiem uz Smārdi. Spēles divarpus stundās debesis gan bija apmākušās, bet slapjums vismaz nekrita no gaisa, tas tikai sūcās no mitrajām sūnām, kurās nācās krist, kad apkārt eksplodēja iedomāti spridzekļi, un no ierakumu sienām purvā.

Smārdes stacijas laukumā iebraucot, uzreiz bija skaidrs, kura mašīna gaida mūs – no tās izkāpa puisis, tērpies senlaicīgā karavīra šinelī un cepurē.

Devāmies uz Ķemeru Nacionālo parku, lai piedalītos izglītojošā spēlē “Izlūku gaitās” un caur personīgo pieredzi un dalību lomu spēlē interaktīvi izglītojošā veidā iepazītu latviešu strēlnieku gaitas un cīņas Ķemeru purvos, īpaši uzsverot latviešu strēlnieku – izlūku darbību. Aktivitāte piedāvāja iespēju skolēniem ceļot laikā un atgriezties vairāk kā 100 gadus senā pagātnē, kur pāri purvu klajumiem atblāzmojas kauju ugunis. Spēles gaitā dalībnieki apguva jaunas zināšanas par 1. Pasaules kara notikumiem Ķemeru frontē un latviešu strēlnieku kā izlūku darbību šajā frontes iecirknī. Dalībnieki tika iepazīstināti ar latviešu strēlnieku bataljonu izveidi, politisko un ekonomisko situāciju bataljonu veidošanās brīdī.

Pašā sākumā, ievērojot diezgan stingru disciplīnu, nācās pildīt dažādus spēka un komandas saliedēšanas uzdevumus.

Varēja pielaikot vēsturiskos formas tērpus, izmēģināt maskēšanos, katram bija iespēja izmēģināt arī autentisku ieroci, mēģinot sašaut mērķus. 

Komandas darbā nācās uzsliet vēsturisku telti. Viena komanda to paveica meistarīgi, par otras veikumu Māris secināja, ka tādu “telts” variantu nekad līdz šim, desmit gadu darbā ar skolēnu grupām, nav redzējis.

Daloties komandās, daļa no spēles dalībniekiem iejutās vācu pusē, bet otra daļa - latviešu strēlnieku pusē. Izmantojot atbilstošu ekipējumu, tai skaitā, vēsturiskos formas tērpus un autentiskus ieročus, dalībnieki risināja dažādus uzdevumus, izveidoja aizsargpozīcijas, devās izlūkos, veidoja slēpņus, lai nodarbības beigās noskaidrotu kaujas iznākumu. Diemžēl šoreiz uzvarēja vācieši, bet tie jau bija mūsu pašu septītie.

Tēja no pašu iekurināta vēsturiskā patvāra, kādu dzēra strēlnieku laikos – tas bija kaut kas!

Un kā vecākais muzeja speciālists, pētnieks un vēstures entuziasts Māris Ribickis runā par vēsturi - acis mirdz un gribas klausīties vēl un vēl! Kur nu vēl uzskatāmāku un pusaudžiem viegli uztveramāku piemēru par Latviju Krievijas impērijas sastāvā – ja impēriju salīdzinām ar picu, tad Latvija bija neliels gabaliņš no šīs picas.

 Pēc spēles skolēni atzina, ka iegūtās zināšanas un prasmes viņi varēs pielietot, apgūstot Latvijas un pasaules vēstures notikumus vēstures stundās. Māris aicināja atbraukt vēl, izspēlēt spēli par tā laika medicīnu frontes apstākļos, mēģināt pārnakšņot mežā. Tas noteikti palīdzētu viņiem sagatavoties vēstures eksāmenam 9.klases beigās.

 Atskatoties uz mežā piedzīvoto, skolēni pozitīvi novērtēja to, kā aktivitātes tika novadītas. Nodarbība šķita interesanta un saistoša. Vairāk uzzināja par Pirmo pasaules karu, pārbaudīja savu fizisko sagatavotību un ļoti patika, ka Māris visu vadīja ar brīnišķīgu humora izjūtu.

Sakām lielu paldies par lieliski noorganizēto pasākumu gan Mārim Ribickim, gan iniciatīvai Latvijas skolas soma!

Jau pēc atgriešanās Daudzesē izlasīju, ka pašam Mārim, šobrīd aizrautīgam vēsturniekam, 7.klasē vēsturē bija trijnieks. Viņa dzīvi mainīja diena, kad mājās pazuda internets, un mammas grāmatu plauktā puisis pamanīja grāmatu ar, kā tobrīd likās, dīvainu nosaukumu – “Dvēseļu putenis”. Kā gan dvēselēm var būt putenis? Nācās izlasīt…

Tieši Smārdes kauju laikā tika izmēģināta arī latviešu bataljonu apvienošana brigādes formācijā, kas izrādījās kopumā sekmīga un iedrošināja augstāko vadību turpināt darbu pie latviešu vienību paplašināšanas. Lūk, kā izlūku gaitas, ko mums uzbūra Māris, raksturo Aleksandrs Grīns:

“Naktīs strēlnieku pulciņi aizlavās līdz vācu dzeloņsētām, jo viņus sedz nakts melnums un bālganais miglas lāņu pelēkums. Dienas stundās viņi vēro un pēta vācu tranšejas, sakāpuši priežu galotnēs, - tā jauni lūši kāri skatās, kur līdīs rubeņbars, - vai paslēpjas starp ceriem un ciņiem no paša rīta, kad vēl nav izgaisis ausmas palsums, un paliek ledainā ūdenī un aukstā miglā līdz vakarstundai, nekustēdamies un nenovērsdami acu no dzeloņžogiem un vaļņiem, stingušiem, zīmuli vairs lāgā neturošiem pirkstiem lūko uzmest uz papīra vācu apcietinājumu kontūras.

Tikai ar tumsas iestāšanos viņi tiek atpakaļ un tikai atpakaļceļā mana, cik ledaini drebuļi krata miesu un ka tos pārņēmis nāves gurums pēc purvā un miglā sabūtas dienas.”

Anna Smona, 5.klases skolniece

Ir trešdiena, 8.septembris. Mēs, 5. un 6.klase, esam pirmie, kas šajā semestrī dodas Skolas somas ekskursijā. Līdz Jelgavai jābrauc divas stundas. Priecīgā satraukumā laiks paiet ļoti ātri. Ierodamies Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja Jelgavas ekspozīcijā. Mūs jau gaida gide, sadala pāros un izdala darba lapas orientēšanās spēlei. Arī dažus pavedienus vieglākai atbilžu atrašanai viņa mums iedeva. Bija ļoti interesanti! Tā mēs atraktīvā veidā ieguvām jaunas zināšanas par dzelzceļa darbības principiem, vēsturi un attīstību. Iepazinām muzejā esošos priekšmetus – ritekļus, dzelzceļa inventāru, dokumentus, fotogrāfijas, formastērpus.

Es biju pārī ar savu draudzeni. Kopā bija jāaizpilda četras lapas, mēs cītīgi meklējām, sanāca aizpildīt tikai divas. Apskatīt visas senās lietas bija jauki. Pēc tam mums palika vēl 10 minūtes, lai apstaigātu ekspozīciju vēlreiz. Es izstaigāju visas telpas, kuras tik labi nepaspēju izpētīt orientēšanās laikā, un tad jau mūs sauca braukt uz nākošo apskates objektu.

Tas bija Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornis. Sv.Trīsvienības baznīca bija pirmā no jauna uzceltā luterāņu mūra baznīca Eiropā un lielākā baznīca Zemgalē. Jums varbūt izklausās jocīgi, kāpēc braucām uz torni, nevis visu baznīcu? Pēc baznīcas nopostīšanas 1944. gadā tā vairs netika atjaunota, tomēr zvanu tornis savu vietu saglabāja. 2010. gada novembrī pēc vērienīgiem rekonstrukcijas darbiem Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu tornis atdzima jaunā veidolā kā muzejs un skatu laukums. Muzejā apskatījām senos tautas tērpus, senās latvju rakstu zīmes un senos valsts prezidentus. Man uzreiz iekrita acīs interaktīvā spēle, kurā katrs var pārbaudīt savas zināšanas. Uzreiz gribēju izmēģināt! Protams, visas atbildes nezināju, bet kādu pusi gan!

Visvairāk man patika torņa 9.stāvs un skatu laukums 37 m augstumā. Skats bija ļoti iespaidīgs un elpu aizraujošs, gandrīz visa Jelgava redzama no putna lidojuma! Es tur vēlos atgriezties! Vienīgais mīnuss bija tas, ka augstās vietās vienmēr ir karsti, un viss tornis bija stiklos.

Pēc tam mēs aplūkojām pārsteidzošu smilšu mākslas pasauli Pasta salā. Skulptūras bija veltītas latviešu nozīmīgiem sasniegumiem. Tur mēs pavadījām krietnu laiku. Uzreiz pazinām Kristapu Porziņģi.

Protams, atceļā bija gan Hesburgers, gan veikals. Kad mamma man atbrauca pakaļ, joprojām biju sajūsmā par ekskursiju. Diena Jelgavā bija tiešām brīnišķīga.

Paldies visiem, kas šo piedzīvojumu īstenoja!

Gatavojoties jaunajam mācību gadam, Daudzeses pamatskolā veikti gan labiekārtošanas darbi, gan remontdarbi, lai izglītības iestādes audzēkņiem un darbiniekiem būtu iespēja atgriezties vēl patīkamākā, sakārtotākā un mājīgākā vidē.

Vislielākās pārmaiņas piedzīvojusi skolas bibliotēka – mediju centrs, kur veikts kosmētiskais remonts, visās trīs telpās ieklāts lamināts, pasūtītas jaunas mēbeles.

Jaunā skolas bibliotēka ir mūsdienīga, radoša telpa skolēniem, mājīga satikšanās vieta starpbrīžos, pēc stundām. Skolas bibliotēkā bērni var gan lasīt grāmatas, gan periodikas izdevumus, gan meklēt informāciju pie desmit datoriem vai spēlēt galda spēles. Tāpat te var mācīties un arī vienkārši ieslīgt pufos un atpūsties.

• i

Retāk lietotā fonda daļa pārvietota uz krātuvi skolas 3.stāvā, iegūstot bibliotēkā vairāk gaismas, vairāk gaisa.

Lamināts ieklāts arī piecos klašu kabinetos. Nomainīts elektrosadales skapis. Pirms gada tika nomainīti ēdamzāles galdi un ķebļi, tagad pie remonta tikušas virtuves telpas un ēdnīcas vadītājas kabinets, iegādāts jauns trauku skapis, četri ēdiena termosi un kafijas automāts.

Vairākās tualetēs nomainīta santehnika. Tā kā vasarās piedāvājam telpas nometnēm, iegādātas ērtas salokāmās gultas. Attālināto mācību dēļ pagaidām vēl maz iznācis izmantot lielisko skaņu un gaismu aparatūru skolas zālē, kas tika iegādāta 2020.gada nogalē – LED projektorus salikām zāles logos, un tumšajos ziemas vakaros šo krāsaino gaismiņu rotaļu garāmbraucēji iesauca par rūķīšu diskotēku. Zāles aparatūrai pievienojušās arī digitālās klavieres.

Atliek tikai labi mācīties!

Parasta diena mazā Latvijas lauku skoliņā. Jau 6.septembrī pieslēgta apkure, tāpēc telpās silti un mājīgi, nav jādrebinās, plaši atverot logus gaisa apmaiņai, vēdinot telpas. Virtuvē gardi smaržo – cepeškrāsnī cepas pusdienu vistiņa.

Pagalmā direktors iet rotaļās ar mazo klašu bērniem.

Rudens. Tieši tik vienkārši.

“Ir lietas, bez kurām it viss ir nekas.

Tās jāiet un jāatrod pašiem”

        /Guntars Račs/