Daudzeses pamatskolas absolvente Lāsma Bulmeistere atgriežas savā skolā
Pirms septiņiem gadiem Lāsma Bulmeistere absolvēja Daudzeses pamatskolu. Šajā pavasarī viņa trīs reizes nedēļā atkal ver pirmās skolas durvis – nu jau kā Latvijas Universitātes 3.kursa studente iziet šeit pedagoģisko praksi.
Par kāda priekšmeta skolotāju Tu mācies?
Apgūstu vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotājas profesiju. Kultūras vēsturi mācos pati sev, jo zinu, ka negribētu to pasniegt skolēniem – mazliet biedē vecumposms no 10.-12.klasei, bez tam kultūras vēstures standarts ir nenormāli apjomīgs, iznāk tikai visam pārskriet pāri, rezultātā ir ļoti grūti paspēt ieinteresēt jauniešus par kādu konkrētu tēmu. Vizuālajā mākslā ir pavisam citādi – nav nekādu rāmju. Galvenais ir radošais! Kā vizuālās mākslas skolotājai man būs visas iespējas katrai stundai izdomāt kaut ko jaunu, lai maniem skolēniem būtu interesanti. Centīšos panākt, lai viņiem būtu pārliecība: nu, šodien man nesanāca, tas nekas, nākamreiz paveiksies!
Vai Tu vēlējies kļūt par skolotāju jau tad, kad vēl mācījies Daudzesē?
Mazajās klasītēs jau visas meitenes grib būt skolotājas; vēlāk domas parasti mainās. 9.klasē mums bija nodarbība ar karjeras izvēles centra speciālistēm, kur noteica mūsu piemērotākās profesijas. Interesanti, ka man toreiz testa rezultātā par pašu atbilstošāko tika atzīts tieši skolotājas darbs, bet pati domāju – es un skolotāja, nē, tas nu gan nenotiks! Mamma mani pārliecināja, ka vajag apgūt praktisku specialitāti, un devos uz Rīgas vieglās rūpniecības tehnikumu mācīties par apģērbu modelētāju.
Kā tad iznāca, ka Tu tagad neesi pieprasīta šuvēja? Neiepatikās?
Iepatikās, sanāca, izdodas. Bet! Es esmu tāda perfekcioniste, ka man būtu neiespējami strādāt ar klientu – es vienkārši nevarētu gatavo tērpu atdot, jo man visu laiku liekas, ka nav labi, ka vajag vēl to pielabot un to… Pat ja visi apkārt saka, ka iznācis fantastiski, man pašai tā neliekas! Mācoties tehnikumā, sapratu, ka man ļoti patīk māksla. Kaut kā nejutos tik pārliecināta, lai dotos īstajā, lielajā mākslā un stātos Mākslas akadēmijā. Tad nu ironiskā kārtā atlika darīt to, ko man ieteica 9.klasē – doties mācīties par mākslas priekšmetu skolotāju… Universitātē 1.kursā netiku budžeta grupā, bet pēc pirmās sesijas rotācijas kārtībā izdevās iekļūt budžetā, un tur esmu joprojām. Dzīvoju Iļģuciemā, paralēli mācībām strādāju par auklīti ļoti jaukā ģimenē.
Vai Tu pielieto apgūto dzīvē – varbūt šuj apģērbu sev, draudzenēm?
Ar šūšanu nenodarbojos, nu, kaut ko vienkāršu jau varu sev pagatavot, piemēram, svārkus. Daudz vairāk mani aizrauj rokdarbi, īpaši jaunās tehnikas, ko tagad iepazīstam – filcēšana, pērļošana, rotaslietu gatavošana. Ar prieku kaut ko uzlaboju gatavā apģērbā – papildinu ar kādu aplikāciju, izšuvumu.
Nē, 2.kursā biju neilgā novērošanas praksē Rīgā, Juglas vidusskolā, ļoti patika. Bet tagad man divus mēnešus gan jāvēro, kā skolotāja vada stundas, gan jāvada nodarbības pašai. Pirmā patstāvīgā stunda man bija ar 6.klasi, par portretiem; tad ar 3.klasi mācījāmies par ainavām, bet ar 8.klasi – par dažādu vielu īpašībām un izmantošanu mākslā. Praksē paredzēts arī iegūt pieredzi, audzinot klasi, tad nu par manējiem ir kļuvuši sestie, jo viņu īstā audzinātāja Ilona Nāburga man ir prakses vadītāja. Eju vērot 6.klases skolēnu darbu arī citos mācību priekšmetos, projektu nedēļas laikā kopā ar savējiem strādāju gan skolas apkārtnes, gan Daudzeses parka sakopšanā.
Kā ir atgriezties savā dzimtajā skolā jau kā kolēģei saviem bijušajiem skolotājiem?
Interesanti! Nav nekādu problēmu tajā ziņā, ka mums jau skolas gados, īpaši pēdējā gadā, bija ļoti labas attiecības ar skolotājiem. Tieku uzņemta ļoti jauki, izjūtu lielu pretimnākšanu, ir pie kā vērsties un nekad netiek liegts atbalsts.
Nu, tiklīdz mēs bijām prom, tā jūs uztaisījāt eiroremontu… J Godīgi sakot, kad atbraucu, pirmajā dienā apmaldījos 3.stāvā, jo nekas vairs nebija tur, kur pirms septiņiem gadiem! Protams, prieks, ka attīstāties, ka rudenī jau varētu būt jauna sporta zāle!
Mēs gan plēsāmies savā starpā, bet neatļāvāmies aizskart skolotājus, kā to dara šodienas skolēni. Un ar klases kašķiem arī bija tā – patiesībā bijām saliedēti, aizstāvējām viens otru. Tieši ar klases kolektīvu arī saistās jaukākās atmiņas no skolas gadiem. No klases meitenēm vistuvākā draudzība izveidojusies ar Zandu; arī intereses mums kopīgas, viņa mācās Mākslas akadēmijā.
Žēl tikai, ka šodien skolēniem ir tik lielas iespējas, bet viņiem neko negribas. Ne jau visiem, bet lielai daļai.
Pēc gada Tu beigsi augstskolu, kur gribētu labāk strādāt – lielā vidusskolā vai mazā lauku skoliņā?
Esmu gatava braukāt uz vairākām skolām, jo rēķinos, ka vizuālajā mākslā bērniem stundu nav daudz, vienā skolā slodze nesanāk. Tad jau dzīve rādīs, varbūt dzīvošu pilsētā un strādāšu pilsētas skolā, bet pāris dienas nedēļā došos uz kādu nelielu lauku skolu. Nekādas problēmas tur nesaskatu.
Cik studentu jūs esat kursā, un vai visi plāno strādāt skolās?
Kur nu! Mēs esam 22 meitenes. Nesen mums bija didaktikas lekcijas kopā ar citu specialitāšu studentiem, auditorijā bijām ap 150 cilvēku. Kad pasniedzējs aicināja pacelt roku tos, kuri plāno strādāt skolā, ar mani kopā rokas pacēla divas vai trīs meitenes!
Kas tad ir tas, kas Tevi saista skolotājas darbā?
Iespēja nodot savas zināšanas un prasmes skolēniem, atvērt viņiem brīnišķīgo mākslas pasauli.
Ko Tu gribētu novēlēt šodienas skolēniem?
Būt atvērtiem, drosmīgiem, nebaidīties izmantot iespējas, kuru šodien ir tik daudz!
Mēs savukārt Lāsmai novēlam zinātkārus, domājošus skolēnus! Lai veicas!
Foto no Lāsmas Bulmeisteres personiskā arhīva
